Lūdzu lasiet tekstu pavisam normālā tempā... :) Liels paldies!
Es, Sinuhe, Senmuta un viņa sievas Kipas dēls, šo rakstu. Ne lai slavinātu Kemi zemes dievus, jo dievi man apnikuši. Ne lai slavinātu faraonus, jo viņu darbi man apnikuši. Bet pats sev es to rakstu. Ne lai glaimotu dieviem, ne lai glaimotu valdniekiem, ne aiz bailēm, ne nākotnes cerībām. Jo dzīves laikā esmu tik daudz pieredzējis un zaudējis, ka veltas bailes mani nenomoka un nemirstības cerības man ir apnikušas tāpat, kā man apnikuši dievi un valdnieki. Bet pats sev es to rakstu un tā domājos atšķiramies no visiem rakstītājiem gan pagātnē, gan nākotnē.
Jo, kas visos laikos rakstīts, tas ir rakstīts vai nu dievu, vai cilvēku dēļ. Raugi, gribu arī faraonus pieskaitīt cilvēkiem, jo mums līdzīgi viņi ir, ienīsto: un baidoties, iekārojot un viļoties. Un nav viņiem nekādas atšķirības no mums, kaut arī viņus tūkstoškārt ieskaitītu dievu kārtā. Kaut arī tūkstošiem rakstošu reižu viņus ieskaitītu dievu kārtā, viņi ir cilvēki, līdzīgi citiem cilvēkiem. Viņiem ir vara remdēt savu naidu un izbēgt no bailēm, taču no iekāres un vilšanās vara viņus nesaudzē. Tomēr viss, kas ir uzrakstīts, ir rakstīts pēc valdnieku pavēles vai lai glaimotu dieviem, vai lai maldinātu cil-vēkus noticēt kam tādam, kas nav noticis. Vai noticēt, ka viss ir noticis citādi, nekā noticis patiesībā. Vai noticēt, ka notikušajā vienam vai otram ir līelāka vai mazāka loma nekā patiesībā. To es domāju, sacīdams, ka no mūžvecas senatnes līdz mūsu dienām viss, kas rakstīts, ir rakstīts dievu vai cilvēku dēl.
Viss ir tāpat kā agrāk, un nav nekā jauna zem saules, un cilvēks nemainās, kaut arī mainās viņa drānas un mainās pat vārdi viņa valodā. Tāpēc ticu, ka arī nākamības laikos rakstīšanu nemainīs tas, kas līdz tam būs uzrakstīts, jo cilvēks pats nemainās. Raugi, ap meliem cilvēki spieto kā mušas ap meduskūku, un pasaku teicēja vārdi smaržo kā vīraks, kad viņš sēd uz ielu stūra lopu mēslos, toties no patiesības cilvēki bēg.
Man, Sinuhem, Senmuta dēlam, vecuma un vilšanās dienās meli tomēr apnikuši. Tāpēc rakstu tikai pats sev un rakstu tikai to, ko pats savām acīm esmu redzējis vai no dzirdētā zinu patiesību esam. Tā atšķiros no visiem, kas dzīvojuši pirms manis, un no visiem, kas dzīvos pēc manis. Jo vīrs, kurš raksta vārdus uz papīra, un vēl vairāk tāds, kurš liek iekalt savu vārdu un darbus akmenī, dzīvo cerībās, ka viņa vārdus lasīs un ka pēcnākamie lasīs viņa vārdus un slavinās viņa darbus un gudrību. Taču manus vārdus nav daudz par ko slavināt, ne arī darbus vērts cildināt, un gudrība manā sirdī ir sīva un nevienam netīk. Manus vārdus bērni, vingrinādamies rakstu prasmē, neierakstīs māla plāksnītēs. Manus vārdus cilvēki neatkārtos, lai paspīdētu gudrībā ar manu gudrību. Bet, rakstot šo, es atsakos no cerībām, ka mani kādreiz kāds lasīs un sapratīs.
Jo cilvēks savā ļaunumā ir nežēlīgāks un cietsirdīgāks par upes krokodilu. Viņa sirds ir cietāka par akmeni. Niecībā viņš līdzinās puteklim. Slīcini viņu upē, bet viņš, drānām izžūstot, būs tāds pats kā agrāk. Slīcini viņu sērās un vilšanās, un, ja viņš celsies, viņš celsies tāds pats kā agrāk. Daudz maiņu es, Sinuhe, esmu redzējis sava mūža dienās, taču viss atkal ir tāpat kā agrāk un cilvēks nav mainījies. Ir arī tādi, kuri teic, ka nekad agrāk nav noticis tas, kas nu noticis, taču tās ir tukšas runas.
Es, Sinuhe, redzēju dēlu uz ielu stūra līdz nāvei piekaujam tēvu. Redzēju trūcīgos ceļamies pret bagātajiem un dievus pret dieviem. Redzēju vīru, kurš vīnu bija dzēris no zelta kausiem, postā noliecamies pasmelt saujā upes ūdeni. Tie, kuri bija svēruši zeltu, ubagoja uz ielu stūriem, un viņu sievas par vara gredzena cenu pārdevās izkrāsotiem nēģeriem, lai nopirktu bērniem maizi.
Taču tā ir bijis arī agrāk. Arī ganu ķēniņu laikā baldahīna pavēnī gulēja vīrs, kurš savas naktis bija vadījis uz māla klona. Arī toreiz svešie nāca un šķaidīja bērnu galviņas pret namu sliekšņiem un verdzenēs aizveda sasietās sievas, kuras bija tērpušās ķēnišķīgā linaudeklā. Arī toreiz nokāva vīrus, kuri bija uzcēluši sev kapenes rietu kalnos, un viņu līķus iesvieda upē.
Tātad manas acis nav skatījušas notiekam ko jaunu, bet, kas noticis agrāk, tam lemts notikt arī nākamībā. Tāpat kā cilvēks nemainījās agrāk, viņam lemts nemainīties arī nākamībā. Tie, kuri nāks pēc manis, būs tie paši, kuri dzīvoja pirms manis. Tad kā gan viņi spētu saprast manu gudrību? Kāpēc lai es cerētu, ka viņi lasīs manus vārdus?
Taču es, Sinuhe, rakstu šo pats sev, jo zināšanas līdzīgi sārmam saēd manu sirdi un no manas dzīves zuduši visi prieki. Savas trimdas trešajā gadā es sāku šo grāmatu austrumu jūras krastā, no kurienes kuģi burā uz Puntas zemi, tuvu tuksnesim, tuvu kalniem, kur valdnieki senatnē lauza akmeņus saviem tēliem. Rakstu, jo vīnam manā mutē ir sīva garša. Rakstu, jo esmu zaudējis vēlmi priecāties ar sievietēm un nedz dārzs, nedz dīķis ar zivīm vairs neielīksmo manas acis. Aukstajās ziemas naktīs melna meitene silda manu gultu, taču man nav prieka no viņas. Esmu padzinis dziedātājus, un stīgu spēļu un stabuļu skaņas kaitina manas ausis. Tāpēc rakstu es, Sinuhe, kuram nav ko darīt ar bagātību un zelta kausiem, ar mirrēm, melnkoku un ziloņkaulu.
Jo tas viss man ir, un nekas man nav atņemts. Joprojām vergi baidās no manas nūjas un sargi manā priekšā noliec galvas un nolaiž rokas līdz ceļiem. Taču maniem soļiem ir ierādīta platība, un piekrastes bangās nav iespējams nolaist nevienu kuģi. Tāpēc man, Sinuhem, vairs nekad nejust melnās zemes smaržu pavasara naktī, un tāpēc es rakstu.
